Barselona

Es sevi vairs nepazīstu. Pēdējā laikā jūtos kā no ķēdes norāvies suns. Es vairs nespēju būt daļa no sabiedrības, jo mana uzvedība kļūst nekontrolējama. No manis tik brutāli ārā laužas viss tas, kas jau ilgu laiku ir turēts iekšā. Ilgi nav bijis tā, ka visu manu būtību ieskauj spriedze, no kuras nevaru atbrīvoties pat miegā. Dienā domas plēš pušu galvu un naktī sapņi neļauj atslābināties, jo zemapziņa superaktīvi producē un padara skaļas visas manas  apslāpētās balsis.
Es ceru, ka drīz būs kāds lūzuma punkts, kurā tās slūžas, kas mani šobrīd satur kopā vnk uzies gaisā! Ir jābūt eksplozijai..... Lai pēc tam atkal viss sāktu ritēt savā gultnē.

Es vēl nekad mūžā neesmu tik daudz ļāvusies un atļāvusies, kā šeit. Daļēji tas noteikti ir Barselonas ietekmē - šādā pilsētā vēl nekad nebiju bijusi. Absolūta brīvība. Geji maigojas uz soliņiem, kamēr blakus puskaila līgava taisa kāzu foto sesiju. Turpat kāds pakistāņu bēglis pārdod visgardāko tēju pasaulē, netālu no viņa ielu muzikanti pilnās balsīs dzied kaut ko regeja ritmos un pulcē ap sevi simtiem cilvēku....

Un naktsdzīve - tik mežonīga un neprognozējama. Nakts nekad nebeigsies tā, kā biji to ieplānojis. Kaut vai par spīti... Atmosfēra, kas naktī valda ir hipnotizējoša - ir tik viegli aizmirsties, pazaudēt sevi pūlī, atļauties būt trakam, absolūti brīvam. Un ir okei runāt ar visiem, kas gadās pa ceļam, ir okei dejot tā, it kā neviena cita uz pasaules nebūtu... ir okei dzert neskaitāmi daudz mojito, atjēgties kādās svešās rokās...
vienas nakts sakari, vienas nakts dzīve. Jā, tā to šeit varētu dēvēt - vienas nakts dzīve. Jo tajās pāris stundās, kad izdodas iejukt pūlī un aizmirsties var izdzīvot vairāk, nekā kāds jebkad varētu iedomāties.
Un tas mani ir apbūris.